Kurbads bāzē Chevrolet El Camino 1973

Kā General Motors “sportpikaps” kļuva par pirmo muskuļauto ar kravas kasti un spilgtu ASV autobūves ikonu.

Automašīnu transportēšanas un loģistikas uzņēmuma Kurbads kravas automobiļi sastapuši idejisko līdzinieku no septiņdesmitajiem. Chevrolet El Camino ir astoņcilindru motors, un tas prot gan labi izskatīties, gan paveikt ko noderīgu.

Kurš gan neatceras episko ainu no melnās kriminālkomēdijas “Meksikānis”! Breda Pita atveidotais un gana vieglprātīgais varonis Meksikas autonomā atsakās no pilnīgi jauna Chrysler, jo vēlas pastūrēt “something more….Mexican?”* Sarunas rezultātā Džerijs no šaubīga paskata vīriem saņem 30 gadus veca Chevrolet El Camino atslēgas komplektā ar apjomīgu V8 dzinēju un visām sekojošajām nepatikšanām, ko jauneklim sarūpē kinolentes dinamiskais sižets. 

Te gan uzreiz jāpiezīmē, ka Kurbada glabātavā pabijušais eksemplārs ir “tā” El Camino attāls, jaunāka izlaiduma radinieks. Džerija meklētā antīkā pistole, tās pārdevēja nejaušais līķis un nenosakāmas šķirnes asinssuns sastapās 1969. gada ražojuma jeb trešās paaudzes El Camino, kamēr mums ir darīšana ar 4. paaudzes pikapu, kas dzimis 1973. gadā. 

Pavisam laika posmā no 1964. līdz 1987. gadam El Camino piedzīvoja četras modeļu paaudzes plus vēl vienu, pašu pirmo, kas gan izvilka tikai divas sezonas – no 1959. līdz 1960. gadam. Zinot, ka El Camino modeļu izskats nereti mainījās pat reizi gadā, to fizionomijās un dzinējos ir viegli apmaldīties. 

Ne visi izlaidumi izrādījās vienlīdz veiksmīgi, tomēr šī Chevrolet garais dzīves gājums perfekti atbilst modeļa nosaukumam, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “Ceļš”.

Amerikāņu autobūve allaž izcēlusies ar trakām idejām, neracionāliem konceptiem, kā arī drosmi un uzņēmību to visu dabūt līdz konveijeram. XX gs. 60. gados General Motors stila nodaļā valdīja talantīgais, taču despotiskais Hārlijs Ērls, un, ja viņam iepatikās kas negudrs, vadības pārliecināšana bija tīri tehnisks uzdevums. Stāsta, ka Ērls jau 1952. gadā esot ierosinājis padomāt par “coupe pickup” tēmu, taču laikam trāpījusies nepareizā mēness fāze vai kādam direktoru padomē iegadījusies slikta oma. 

“Ute” jeb “coupe utility” izgudrošanu GM sensacionālā kārtā nogulēja, atvēlot šos laurus krietni konservatīvākajam Ford. Ar ideju par pasažieru un kravas automašīnas apvienošanu vienā amerikāņi noņēmās jau kopš 20. gadiem. Ar ideju par pasažieru un kravas automašīnas apvienošanu vienā amerikāņi noņēmās jau kopš 20. gadiem. Leģenda vēsta, ka izšķirošo grūdienu devusi austrāliešu fermera sievas vēstule Ford vadībai, kurā viņa lūgusi izstrādāt automašīnu, “ar ko svētdien varētu braukt uz baznīcu, bet pirmdien – vest sivēnus uz tirgu.” Ford Ranchero iznāca 1957. gadā, par diviem gadiem apsteidzot El Camino pirmizrādi. 

No mūsdienu skatpunkta divvietīga, viegla pikapa koncepts nebūt neizskatās pēc ekstravagantas, kur nu vēl miljonu vērtas idejas. Taču piecdesmito gadu beigās plāns ražot pikapu, tātad primāri utilitāru darba auto uz vieglā pasažieru universāļa, attiecīgi, nesošās virsbūves bāzes, nevis uz ierastā kravas pikapa rāmja lika savilkties ne vienai vien uzacij. 

No otras puses, aparāts, ko redzat bildēs līdzās Kurbada “Namejam”, nav nekāds distrofiķis. Pateicoties divkāršām kravas kastes sienām un grīdai, kā arī El Camino aizlaiku trumpim – līmeņojamiem pneimoamortizatoriem jeb t.s. “Air schocks” aizmugurē, pieļaujamais kravas svars ir 1250 mārciņas jeb aptuveni 570 kg. Nav nemaz tik slikti! 

Atverot durvis, uz sliekšņiem atrodama Fisher Body emblēma. Šis uzņēmums septiņdesmit gadus ražoja virsbūves visdažādākajiem General Motors modeļiem. Lai gan brāļu Fišeru rūpals jau 1926. gadā pilnībā pārgāja General Motors īpašumā, vecās Deitrotas dūži aiz cieņas pret tik jaudīgiem dzimtenes industriālistiem atļāva izvietot Fisher Body logotipu uz “ševroletiem”, “oldsmobiļiem” un “kadijakiem” līdz pat 1984. gadam, kad “zilā karietes” metālpreses izrāva štepseli uz visiem laikiem. Patiesībā, pat vēl kādu gabaliņu ilgāk.

Un tā Ērla nosapņotais kupejpikaps bija dzimis, pirmajā paaudzē pieļautās kļūdas veikli izlabotas, un produkta pievilcība tikpat veikli ieskapēta pircējiem. Bet kā El Camino no praktiska ikdienas auto kļuva par kulta mašīnu ar divām platām svītrām uz motorpārsega? 

Atbilde ir vienkārša – jauda. Sākotnēji Chevrolet reklamēja El Camino kā komunālo transportu ar mazjaudīgiem sešu cilindru dzinējiem kā opciju piedāvājot Chevrolet small – block V8 dzinējus ar jaudu aptuveni 200 zirgspēku robežās. Tā kā El Camino tika ražots uz vidējās klases modeļa Chevrolet Chevelle bāzes, tam teorētiski bija pieejami arī lielāki GM agregāti. 

Zirgspēku izrāviens sākās jau 60. gadu beigās ar SS jeb Super Sport apakšmodeļu ieviešanu, kur lielais jeb big – block V8 dzinējs bija obligāta sastāvdaļa. Kulmināciju jaudas orģija sasniedza pašā 70. gadu sākumā. Tā laika lielākais un jaudīgākais 7,4 litru Chevrolet dzinējs sportpikapā attīstīja 450 zirgspēkus, kamdēļ ķirbji kravas kastē piepeši atklāja, ka spēj nolidot ceturtdaļjūdzi mazāk nekā 13 sekundēs. 

Taisnes galā tāds El Camino joņoja ar ātrumu 171 km/h, un jāatgādina, ka lieljaudas pikapu īstie ziedu laiki tad vēl bija tālu priekšā. Lai gan 1973. gada naftas krīze un sekojošā jaudas standarta pārskatīšana izmēza no El Camino katalogiem pašus jaudīgākos V8 un Corvette cienīgās jaudas, automobilis jau bija iemantojis reputāciju kā pasaulē pirmais muskuļpikaps. 

Paradoksāli, ka šoreiz zvaigžņu stundu garām palaida žanra pirmatklājējs Ford, kas ilgāk par Chevrolet liedza savam Ranchero lielizmēra dzinējus. 7,5 litru jeb 460 kubikcollu spēkstacija “lopkopī” parādījās tikai 70. gadu vidū, kad sākās masveida pāreja uz neetilēto benzīnu, un samazinātas kompresijas pakāpes dēļ leģendārie “lielbloki” vairs nespēja attīstīt tik episku jaudu. Arī El Camino 7,4 litru V8 1975. gadā izspieda vairs tikai 245 zirgspēkus. Par spīti tam, tieši trešā El Camino paaudze tā arī palika vispopulārākā – 250 000 pārdotu automašīnu piecos gados.

Mūsu El Camino dzimis tieši uz robežšķirtnes, kas atdala “vecos labos” laikus no stingrāku atgāzu emisiju un vēl stingrāku pasažieru drošības prasību ēras. Ceturtās paaudzes pikaps ir visu laiku lielākais un drošākais El Camino ar papildus pretsadursmes stieņiem durvīs, sānstikliem bez rāmja, uzlabotu skaņas izolāciju un atgāzu katalītiskajiem neitralizatoriem visiem dzinējiem standartā. Daži dzinēji bija vārda tiešā nozīmē vārgi, piemēram, mazākais sešcilindru agregāts izspieda tikai 105 zirgspēkus, bet savulaik varenā 7,4 l blokbāstera jauda pēc jaunajiem standartiem uzrāpās līdz knapiem 215 zirgspēkiem.

Uzraksts “350” uz priekšējā spārna liecina, kas šis El Camino aprīkots ar populārāko 350 kubikcollu jeb 5,7 litru V8 variantu (175 ZS), savukārt lepni erektētais kloķis uz stūres signalizē, ka mums darīšana ar vienīgo pieejamo trīspakāpju Turbo – Hydramatic “automātu”. Īsāk sakot, šis El Camino modelis izrādījās gauss, jo dzinēju izvēle zem motorpārsega bija sasniegusi zemāko punktu Chevrolet pikapkupejas karjerā un, godīgi sakot, arī dizainā nekas daudz nebija palicis arī no pašas kupejas. 

Īsti neveicās arī ar kinolomām. Kevins Kostners “Miesassargā” (The Bodyguard) brauc ar 1982. gada El Camino, tātad no piektās un pēdējās modeļu paaudzes. Kill Bill 2? Nē, tā ir 1979. gada versija. Varbūt Breaking Bad? Arī nē, tas ir 1981. gada El Camino. Taču uz to visu var paskatīties citādi. Par spīti grūtiem laikiem Chevrolet El Camino par veseliem astoņiem gadiem pārdzīvoja savu principiālo sāncensi Ford Ranchero, un 80. gadu vidū pat uz īsu brīdi paspēja pierakstīties Meksikā, kur to ražoja līdz pat modeļa karjeras beigām. Automobilis attēlos faktiski ir pirmais sava laika krosovers, turklāt radīts un ražots tad, kad šāds termins vispār vēl nebija izdomāts.